Nākamās dienas rītā es pabrokastoju, pateicoties Vartana laipnībai, kurš man bija atstājis šo to ēdamu, un aizripoju pa Sde Bokeras apkārtni, pateicoties Maika un viņa drauga laipnībai, kuri man bija sastādījuši maršrutu.
No rīta aši iebraucu pie Ben Guriona un viņa sievas kapa, paskatījos, kā akadēmiskā pilsētiņa izskatās dienas gaismā, un biju prom.
Visapkārt staigā savvaļas zvēri, bet, tā kā viņiem viss ir atļauts, no cilvēkiem nemaz nebaidās
Pētām Izraēlu un cionismu
“Sniegpulkstenītes” logotipu nospēruši!
Pa asfaltētu serpentīnu es nolaidos Cinas (Tsin Valley) ielejā. Tagad arī ar videoblogošanu!
Lejupielādēt mp4 video
Lūk, arī tā ieleja
Lejā kempings, noteikumi trīs valodās
Ceļš sākas ļoti pieklājīgi
Bet pamazām mēs saprotam, kāpēc tas ir atļauts tikai apvidus auto
Jo vietām tas iet pa izžuvušas upes gultni
Ar tādu slīpumu nākas pasvīst, bet kas gan vēl priekšā!
Vietām atgādina Islandi, tikai krāsas citas, un akmeņu vairāk
Kad mēs iepriekšējā vakarā apmainījāmies frāzēm ar Vartana paziņu Braienu, viņš painteresējās, kāpēc tieši Izraēla?
Šo jautājumu man ir uzdevuši neskaitāmas reizes: gan te, gan tur, gan jauns, gan vecs, gan draugs, gan brālis. Atbilde galīgi izkristalizējās tikai pie Vartana ciemos.
Gadās, ka sīkas sakritības, zīmes un brīdinājumi saplūst vienuviet, un dzīve pati tevi ievirza uz pareizā ceļa. Sākumā mammas draudzene no Izraēlas atbrauca ciemos un aicināja pie sevis, pēc tam es atradu lētu aviobiļeti, bet vēlāk uzzināju, ka trešdaļa valsts ir tuksnesis, populārs starp neizlepušiem tūristiem. Es sapratu, ka Izraēla ar kaut ko līdzinās man tik ļoti iepatikušajai Islandei – ar grūtībām audzēt ēdamu organiku, ar cilvēku stipro raksturu, kuri savas sapņu neatkarīgās dzīves dēļ ir gatavi cīnīties ar skarbo dabu līdz galam. Arī islandiešiem nācās cīnīties ar kaimiņiem un bezgalīgi aizstāvēt savu neatkarību, ko valsts ieguva tikai divdesmitajā gadsimtā.
Savukārt Izraēlas tuksnesis ir ļoti līdzīgs Islandes tundrai, tikai vienā trūkst ūdens, bet otrā – saules. Gan te, gan tur – akmeņi, kalni, daudz dabas un maz cilvēku, turklāt tādēļ, ka Islande ir neliela iedzīvotāju skaita ziņā, bet Izraēla — platības ziņā. Kas attiecas uz iedzīvotājiem, te, protams, līdzības beidzas – islandieši ir mierīgi, nesteidzīgi un mērķtiecīgi, bet šejienes iemītnieki – dienvidnieki, daudz emocionālāki un nevīžīgāki. Viņu devīze, kā man pirmajā dienā pastāstīja Natans – “viss nokārtosies”.
Vienkāršs ceļš (kaut arī stāvs) gāja augšup, bet mums taču tur nevajag, vai ne?
Lūk, kur mums vajag – uz velosipēdiem aizliegto gājēju taku
Sākums diezgan paciešams
Bet jau drīz vien braukt nākas pa akmens plāksnēm
Kas gaida tālāk, grūti pat iedomāties
Šeit kājām ir grūti, kur nu vēl ar velo
Pārsteidzīga, un vēl jo vairāk interesanta lēmuma nogriezties rezultātā, es, kā redzat, iekūlos tādā putrā, ka nācās stiept velosipēdu sev virsū, vietām tādā leņķī, ka pat uzkāpt nevarēju, praktiski ripoju lejā. Šķiet, tieši šo taku Maiks ieteica tehniskā ekstrēmā nobrauciena cienītājiem, bet brīdināja, ka beigās var gaidīt nacionālā parka reindžers ar soda kvīti. Es, kā jau ierasts, nemeklējot vieglu dzīvi, ķēros pie lietas no otra gala, un vissarežģītākā nobrauciena vietā nonācu maniem lasītājiem sen pazīstamajā atrakcijā: “pastaipi sev velo pa kalnu takām”. Kā patīkams bonuss šoreiz visapkārt nebija vis sniegs līdz ceļiem, kā Melnkalnē, un ne smidzinošs ledains lietus, kā Islandē, bet gan dedzinošs karstums un sausi putekļi.
Toties kāds skaistums!
Redzat te taku? Bet viņa te ir!
Lieliski, ka biju bez velosomām. Baidos, ka ar somām man uzkāpt šeit aizņemtu vairāk par stundu
Bet lūk, grūtības ir aiz muguras
Priekšā – plašumi
Reizē arī uzzināju, kā saucas maršruts (uz zīmes). Vadi – izžuvusi upes gultne. Staigāt pa vadi ziemā ir diezgan riskants pasākums – ja sāksies gāziens, vadi applūdīs ar duļķainu burbuļojošu zampu, kas nesīs tevi uz priekšu, dauzot pret akmeņiem.
Bet pagaidām viss ir vienkārši
Un skaisti
Norāde “ūdens caurumi” mani ieintriģēja, un, aiz ieraduma neko nelaist garām, es nogriezos
Caurumi neslikti, bet Krimas alu pilsētas ir labākas, un es devos atpakaļ
Parks pie Ben Guriona kapa
Un pats kaps
Vēl nebija iestājies pusdienlaiks, kad es atgriezos Ben Guriona midrešetā. Interesanta detaļa: ivritu lasa no labās uz kreiso pusi (kas sagādā daudz hemoroīdu datorspeciālistiem), bet es tajā lasīt nemāku, tāpēc neuztveru burtu virknējumus kā vārdus. Un tādēļ, ja skatās pēc ieraduma no kreisās uz labo, šķiet, ka sākumā ir nāves datums, bet pēc tam - dzimšanas. It kā ebreji visi kā viens būtu Bendžamini Batoni, nu, vai arī patīkamu notikumu (dzimšanu) atstājuši uz vēlāku laiku, kā daži cilvēki pašu garšīgāko atstāj.
Midrešetā, starp citu, atrodas Ben Guriona Nacionālais saules enerģijas centrs, un blakus pilsētiņai atrodas milzīgs lauks ar eksperimentālām saules baterijām, piekam viena no tām izskatās pēc milzīga radioteleskopa. Izraēla, kā plaši zināms, eksportē ne tikai ieročus, lietu, protams, noderīgu, bet ne pārāk patīkamu, bet arī čupu citu augsto tehnoloģiju uzparikšu. Izraēlā ir lērums kompāniju, kas izstrādā un pārdod saules baterijas un cita veida aprīkojumu “zaļajai” enerģijai, no Izraēlas cēlusies kompānija Better Place, kas centās ieviest elektroauto ar akumulatoru nomaiņu degvielas uzpildes stacijās, taču cieta krahu. Kā māca vēsture, celmlaužiem nebūt ne vienmēr izdodas lauzt apziņu un status quo. Taču, kas nesanāca Better Place, tas lieliski tagad izdodas Tesla Motors.
Toties no Izraēlas ir cēlusies Intel Pentium M procesoru arhitektūra, kas, ja atmiņa neviļ, kalpoja par pamatu visiem mūsdienu Intel procesoriem. Acīmredzot, Izraēlas Intel inženierus tā bija nobesījis pastāvīgais karstums, ka viņi pat procesora izstrādē sāka pirmām kārtām cīnīties tieši ar to, jo Pentium M galvenā fīča bija jau sākotnēji dizainā iestrādāts pazemināts enerģijas patēriņš un siltumizdale.
Noslēpumaina caurule, notekūdeņus nolej, vai kā?
Ardievas, Cinas ieleja!
Rīta cēlienā es nobraucu 31 km ar 400 metru augstuma kāpumu. Nav nemaz tik slikti, bet priekšā vēl ceļš uz Micpe Ramonu.
Cinas ieleja man ļoti gāja pie sirds. Beidzot sākās īstas velogrūtības! Mērķis taču bija nevis vienkārši patusēt Izraēlā, bet maukt ar velo pa līkumotām takām. Līdz šim brīdim ceļi un skati bija neslikti, bet tomēr pagarlaicīgi. Un lūk beidzot – lauzīts serpentīns, ārprātīgs slīpums, sīki akmeņi un pamatīgi laukakmeņi, aizraujošas mēness ainavas – viss, ko mēs tā mīlam kalnu velotūrismā.